fbpx

Magnētiskās rezonanses izmeklējumos atklāts, ka Vims Hofs spēj mākslīgi izraisīt stresa atbildes reakciju savās smadzenēs.

Vairumam cilvēku meditēšana sniegā izraisītu gaužām nepatīkamas izjūtas. Vimam Hofam tā ir īsta eiforija. 

Pie ziemeļu polārā loka esošā Somijas daļa, šķiet, nav visai atbilstoša vieta, kur basām kājām un šortos skriet maratonu – ja vien jūs neesat Vims Hofs. Šis kungs, kurš plašāk pazīstams ar iesauku „Ledus vīrs”, uzstādījis aptuveni divdesmit dažādu pasaules rekordu, uzrādot apbrīnojamu fizisko izturību apstākļos, kuros citi ietu bojā. Tomēr pat viņš nakti pirms sava gaidāmā 42 kilometru garā skrējiena –20 °C temperatūrā izjuta pamatotu satraukumu.

„Kur gan esmu iekūlies?” viņš atminas sevi nodomājam. Taču no brīža, kad viņa basās kājas skāra sniegu, Hofs sāka justies „pārsteidzoši labi”.

59 gadus vecais holandietis ir pabijis Everestā Nepālā un iekarojis Āfrikas augstāko virsotni – Kilimandžaro kalnu Tanzānijā, tērpies tikai šortos. „Esmu paveicis gandrīz visu, ko vien spēju izfantazēt saistībā ar aukstumu,” tā Hofs izteicies kādā intervijā. Hofam pieder Ginesa pasaules rekords par ilgāko peldi zem ledus, turklāt viņš izturējis arī ekstremālu karstumu un sausumu – noskrējis pusmaratonu Namiba tuksnesī, nepadzeroties ne lāsi ūdens.

Viņa sasniegumi interesē ne tikai sportistus. Nu „Ledus vīra” smadzenes un ķermeni uz ledus likuši ārsti, cenšoties labāk izprast garīgos un fiziskos mehānismus, kuri, šķiet, ļauj Hofam ignorēt dabas likumus. Veinas valsts universitātes (ASV) Medicīnas skolas pediatrs Otto Muziks un viņa līdzautori nesen Hofu bija ievietojuši magnētiskās rezonanses iekārtā un pakļāvuši auksta ūdens iedarbībai, lai analizētu, kas īsti notiek viņa organismā.

Rezultāti, kas nesen pētījuma ietvaros publicēti izdevumā „NeiroImage”, sākotnēji vairāk izklausās nevis pēc faktiem, bet gan itin nesakarīga savārstījuma: pētnieki ir konstatējuši, ka Hofs spēj izmantot savas smadzenes, lai mākslīgi izraisītu stresa atbildes reakciju savā ķermenī, kura viņam palīdz pretoties aukstuma iedarbībai. Muziks to formulē kā „brain over body” (no angļu val. – „smadzenes pār ķermeni”) gadījumu, kurā Hofs, izpildot elpošanas vingrinājumus, aktivizē savu iekšējo pretsāpju funkciju, bet pēc tam – pakļauj sevi apdraudējumam, piemēram, pēkšņam, ekstrēmam aukstumam.

„Pavisam nejauši – vai veiksmīgā kārtā – viņš ir atklājis, kā „uzlauzt” savu fizioloģisko sistēmu,” atklāj Muziks. Viņš piebilst, ka šī „viltība” Hofam stindzinoši aukstā vidē, kura normālos apstākļos būtu nepatīkama, ļauj justies eiforiski. Hofa atbildes reakcijas tika pārbaudītas, pētījumā piedaloties vēl 30 citiem kontroles subjektiem.

Muziks ir veicis arī citus pētījumus par to, kā cilvēka organisms reaģē ekstrēmas temperatūras apstākļos. Taču, padzirdot par vīru, kurš stundām ilgi spēj nosēdēt ar ledu pildītos spaiņos un pa Himalajiem pastaigāties gluži kā vasarā pa vīna dārzu, viņš kļuva īpaši ieintriģēts.

Vims Hofs, plašāk pazīstams ar iesauku „Ledus vīrs”, pirms pārbaudes magnētiskās rezonanses iekārtā. Otto Muziks no Veinas valsts universitātes (ASV) Medicīnas skolas nesen pārbaudīja Hofa spēju pretoties aukstumam un citiem ekstrēmiem apstākļiem. (Avots: Veinas valsts universitātes Medicīnas skola).

Hofs savus panākumus skaidro ar to, ko nodēvējis par „Vima Hofa metodi” – fiziskās sagatavošanas tehniku, kas ietver virkni dažādu elpošanas vingrinājumu, kurus, pēc viņa vārdiem, var atdarināt ikviens. Un nekādas veiksmes vai nejaušības – Hofs atzīst, ka savu paņēmienu iemācījies pēc atlases metodes tajos brīžos, kad devies pie dabas krūts: „Man vajadzēja atrast to saikni, kas vieno manas smadzenes un manu fizioloģiju.”

Šim paņēmienam vispirms nepieciešama relaksācija. Hofs stāsta, ka viņam jāatrod ērta vieta, kur nogulties, piemēram, dīvāns vai gulta. Pēc tam viņš vairākas minūtes izpilda dažādus dziļās elpošanas vingrinājumus, kuri nereti atsevišķās viņa ķermeņa daļās izraisa tādas kā tirpas – tas ir signāls, kas liecina par hipokapniju jeb zemu oglekļa dioksīda saturu asinīs. „Tā daba mūs ir veidojusi: stresa mirkļos mums dziļi jāelpo,” stāsta Hofs.

Muzika pētījumi lielā mērā sakrīt ar Hofa hipotēzi. Pēc tam, kad Hofs bija izpildījis savus sagatavošanās vingrinājumus, lai šo efektu izraisītu, Muziks „Ledus vīru” ievietoja magnētiskās rezonanses iekārtā, ietērpjot viņu īpašā kombinezonā, kurā piecu minūšu intervālos pamīšus tika injicēts ledusauksts un karsts ūdens. Atsevišķi iepriekš veikti pētījumi liecina, ka šādas darbības Hofa asinis padara sārmainākas, jo tās kļūst piesātinātas ar skābekli.

Muziks noskaidroja, ka aukstuma apstākļos Hofs aktivizē to savu smadzeņu daļu, kas viņa organismā izdala opioīdus un kanabinoīdus. Šīs vielas spēj aizkavēt signālus, kuri informē organismu par to, ka tiek izjustas sāpes vai aukstums, izraisot dopamīna un serotonīna izdalīšanos. Kā apgalvo Muziks, rezultāts ir savā ziņā eiforisks efekts uz organismu, kas ilgst vairākas minūtes.

„Jūsu smadzenēm piemīt spēja izmainīt sāpju percepciju,” viņš atklāj, piebilstot, ka šis mehānisms ir īpaši svarīgs cilvēka izdzīvošanai. Sāpes un aukstuma sajūta būtībā ir veids, kādā organisms jūs informē, ka kaut kas nav kārtībā. Tā kā cilvēks instinktīvi cenšas novērst sāpju avotu vai likvidēt aukstuma sajūtu, spēja just ievainojumus var palīdzēt mums izdzīvot.

Tomēr šis sāpju mehānisms ne vienmēr ir noderīgs. Muziks min hipotētisku piemēru, kad cilvēks, kuram pakaļ dzenas tīģeris, sastiepj potīti. Patiesībā daudzi no mums šajā neapskaužamajā situācijā sastiepumu nemaz nejustu, jo mūsu smadzenes spēj sajust lielākos draudus, ko šajā gadījumā rada tīģeris. Ar opioīdu un kanabinoīdu palīdzību tās kavē sāpju signālus, tādējādi palīdzot mums aizbēgt un izglābties, neskatoties uz traumēto kāju. „Jūsu potīte šajā kontekstā nav tik svarīga,” piebilst Muziks.

Kā atzīst Londonas Universitātes eksperimentālās psiholoģijas asociētā profesore Magda Osmana, šī izpēte ir saistīta ne tikai ar mūsu smadzeņu kontroli pār ķermeni – tajā velkamas paralēles ar citiem pētījumiem par to, kā noteiktu prasmju apguve garīgā līmenī var izraisīt pārmaiņas mūsu smadzenēs. Vienā no šādiem pētījumiem 2006. gadā tika pētītas Londonas taksometru vadītāju smadzenes, salīdzinot tās ar autobusu vadītāju smadzenēm. Taksometru vadītājiem hipokampā, kas ir roku-acu koordinācijas iemaņu centrs, bija vairāk pelēkās vielas, ko, visticamāk, var skaidrot ar izkoptākām orientēšanās prasmēm pilsētā.

„Kad mēs pavadām daudz laika, attīstot savas garīgās un fiziskās iemaņas, veidojas neiroloģiskas atšķirības salīdzinājumā ar tiem, kuri attiecīgās prasmes tādā pakāpē neattīsta,” stāsta Osmana.

Muzika pētījums šajā pieņēmumā vieš grozījumu: tas apliecina, ka elpošanu, kas nereti tiek uzskatīta par neapzinātu prasmi, var kontrolēt apzināti. Osmana apgalvo, ka elpošanas kontrolēšana var palielināt aktivitāti tajās smadzeņu daļās, kuras atbild par domām un rīcību, laika gaitā, iespējams, izraisot būtiskas fiziskas pārmaiņas.

Taču, kā apliecina Hofs, stresa ierosināta analgēzija labākajā gadījumā ilgst vien dažas minūtes. Pēc Muzika domām, lai Hofs varētu turpināt pretoties aukstuma sajūtai, viņa organismam jāspēj paredzēt tā ilgstošo iedarbību, kas savukārt palīdzētu tam saglabāt esošo stāvokli.

„Placebo efekts ir pavisam reāls,” viņš saka. „Tas faktiski notiek, smadzeņu garozā veidojoties noteiktām cerībām, un pēc tam šīs cerības tiek apmierinātas.” Viņš piebilst, ka minētās cerības tādā kā pašrealizējošā ciklā stimulē opioīdu, serotonīna un dopamīna izdalīšanos lielākos daudzumos. Citiem vārdiem: jo ilgāk cilvēki, kuri praktizē šo metodi, metas āliņģos, jo viņiem to paveikt kļūst vieglāk – proti, viņi kļūst arvien pārliecinātāki par to, kas sagaidāms.

Kā atzīst Hofs, pasaules iedzīvotājiem, šķiet, nav nekādas steidzamas nepieciešamības iemācīties skriet basām kājām pa sniegu, tomēr šim paņēmienam varētu būt arī citi pielietojumi. Daži no Hofa pacientiem apgalvo, ka šī metode palīdzējusi viņiem samazināt ekzēmas un citu autoimūnu saslimšanu simptomus.

Kaut arī Muziks nav guvis pilnīgu skaidrību par bioloģiskajiem procesiem, kuri palīdz Hofam izvairīties no apsaldējumiem, viņš uzskata, ka Hofa metode patiesībā varētu palīdzēt pret audu pietūkumu un citām imūnreakcijām. Viņš un viņa līdzautori raksta, ka Hofa un viņa sekotāju spējas gūt lielāku kontroli pār savu ķermeņu autonomajām sistēmām, iespējams, noderēs dažādu klīnisku sindromu ārstēšanā.

Tiesa, lai gan Hofa metodi nudien varētu pielietot, lai īsākos laika periodos efektīvi „apmānītu” prātu, liekot tam ignorēt ekstrēmu aukstumu, trūkst skaidrības par to, kā šis paņēmiens var palīdzēt cilvēka ķermenim pretoties fiziskajai iedarbībai, kāda sagaidāma, iekarojot sniegotas virsotnes šortos. Turklāt minētais neizskaidro arī to, kā tuksnesī var izdzīvot bez ūdens.

„Jūs varat domāt, ko vien vēlaties, taču jūsu ķermenis tik un tā nosals, un jūs iesiet bojā,” atzīst Muziks.

>