Tavs dzīves veids būtiski ietekmē elpošanas efektivitāti. Elpošana neapšaubāmi ir viena no svarīgākām funkcijām, kas palīdz uzturēt pareizu organisma darbību. Pirmkārt, tā nodrošina organismu ar skābekļa apgādi, kas nepieciešams metabolisma procesā, lai ātri un veiksmīgi no organisma izvadītu ogļskābo gāzi, kas ir šīs reakcijas gala produkts. Otrkārt, elpošanai ir arī citas organismā veicamas funkcijas ne tikai gaisa ventilēšana. Piemēram, elpošana ietekmē arī stājas kontroli un pilda vairākas lomas fizioloģiskajā un psiholoģiskajā regulācijā. Vairāku elpošanas funkciju efektivitāte var tikt ietekmēta muskuloskeletālā disbalansa dēļ, veicinot nepareizu stāju, kas ietekmē elpošanas kontroli. Rezultātā visas iepriekš minētās elpošanas funkcijas netiek pildītas efektīvi.

Mūsdienās daudzās nozarēs, cilvēka darbs bieži vien ir saistīts ar ilgstošu piespiedu pozu, piemēram, darbu pie datora. Pēdējā laikā sabiedrībā kļūst aktuāls tāds sāpju apzīmējums kā „TEXT NECK”, kas radies no ilgstošas skatīšanās tālruņa ekrānā. Ilgstoši atrodoties kādā piespiedu pozā un skatoties ekrānā, mēs radam palielinātu slodzi uz krūšu un kakla daļas skriemeļiem, izsaucot muskuļu disbalansu, kas rezultējas ar savilktiem un sāpošiem muskuļiem. Tādējādi mūsu kakla un krūšu daļa kļūst mazkustīga un stīva. Šie savilktie muskuļi ne tikai izmaina mūsu stāju, bet arī ietekmē to kā mēs elpojam. Īpašu uzmanību šajā jautājumā. gribu pievērst bērniem. Viedtālruņi, planšetes, datori – visas šīs ierīces mūsdienu bērni sāk lietot jau agrīnā vecumā, jāsaprot, ka tās spēj nopietni kaitēt šajā laikā, kad bērna augšanas procesi ir aktīvā fāzē.

Lai to visu būtu vienkāršāk izprast, centīšos izskaidrot, kas mūsu organismā notiek un kāpēc rodas šīs sāpes. Tātad, cilvēka galvas svars sastāda 6% no kopējā ķermeņa svara un tās stāvoklim vertikālā asī ir jāatrodas pret noteiktiem anatomiskiem punktiem. Galvas stāvokļa izmaiņas var būtiski ietekmēt cilvēka stājas, kustības un elpošanas biomehāniku.

Elpošanā tiek nodalīti trīs elpošanas tipi: krūšu, diafragmas un jaukto tipu. Krūšu elpošanas tips mūsdienās ir ļoti bieži sastopams. Buteiko elpošanas praktizētājs un treneris Arturs Rahimovs (Dr. Artour Rakhimov) apgalvo, ka vairāk kā 50% pieaugušo galvenokārt izmanto krūšu elpošanas veidu. Vairākās medicīnas grāmatās var lasīt, ka normāla elpošana miera stāvoklī 90% notiek ar diafragmas palīdzību. Ja mēs skatamies atpakaļ pagātnē, jāsaka, ka 20. gadsimta sākumā cilvēki tiešām lielakoties izmantoja diafragmālo elpošanu. Rodas jautājums – kādēļ mūsdienās ir radusies nosliece lielākoties izmantot krūšu elpošanas veidu? Atbilde tālu nav jāmeklē, jo pārmērīgi izvirzīts galvas stāvoklis uz priekšu un palielināts krūšu daļas izliekums apgrūtina galveno elpošanas muskuļa darbību – diafragmas aktivitāti. Fizioloģiski ieelpas laikā diafragma nolaižas un vēders piepūšas, savukārt izelpas laikā diafragma paceļas un vēders saplok. Sakumpusi stāja traucē diafragmas pareizo darbību. Gribu uzsvērt, ka diafragma ir ne tikai galvenais elpošanas muskulis, bet arī citu elpošanas muskuļu darbības veicinātājs. Ja diafragma nefunkcionē pietiekami, notiek citu elpošanas muskuļu funkciju izmaiņas, un tie tiek pārslogoti.

J.B.Vesta darbā “Elpceļu fizioloģija”  (John B. West, Respiratory Physiology 2000) minētie dati liecina, ka 13% apakšējās plaušu daļas transportē vairāk kā 60ml skābekļa vienā minūtē, kamēr 7% augšējās plaušu daļas mazāk kā 4ml skābekļa vienā minūtē. Tādējādi, varam secināt, ka apakšējās plaušu daļas ir par 7-8 reizēm efektīvākas, transportējot skābekli, nekā plaušu augšējās daļas. Pareiza diafragmas slīdēšana nodrošina skābekļa piekļuvi apakšējām plaušu daļām. Diafragmālās elpošanas laikā, visas alveolas tiek vienmērīgi iestieptas vertikāli, piepildot visas plaušu daļas ar gaisu. Jo labāk diafragma aktivizējas un noslīd lejā, jo vairāk gaisa piekļūst plaušām. Savukārt tikai krūšu daļas elpošana samazina šūnu apgādi ar skābekli, kas ir pamats visu hronisku saslimšanu gadījumos. Diafragmālās elpošanas laikā visas alveolas tiek vienmērīgi iestieptas vertikāli piepildot plaušas ar gaisu. Šo kustību var salīzināt ar automašīnas virzuļa kustību dzinējā. Jo labāk diafragma kontrahējas un noslīd lejā, jo vairāk gaisa piekļūst plaušām. Savukārt krūšu elpošana rada skābekļa uzņemšanas problēmas, jo nepareiza elpošana samazina šūnu apgādi ar skābekli, kas ir pamats visu hronisku saslimšanu gadījumos.

Diafragmāla elpošana veicina imunitātes uzlabošanu.

Dakteris J.V.Šilds savā pētījumā “Limfi, limfas dziedzeri un homeostāze” (Dr.Shields JW., Lymph, lymph glands, and homeostasis, 1992) paziņoja, ka diafragmālā elpošana stimulē limfātiskās sistēmas darbību un veido negatīvu spiedienu stumjot limfu caur limfātisko sistēmu. Tas palielina toksīnu izvadīšanas ātrumu no iekšējiem orgāniem vismaz 15 reizes.

Jāmin, ka limfai ir nozīmīga loma organisma šūnu un audu vielu maiņas un attīrīšanas procesos, tā uzņem un fagocitē mikroorganismus, bojātās šūnas un vecās šūnas, veido organisma imunitāti, ražojot antivielas. Atšķirībā no asinsrites sistēmas, limfātiskā sistēma nav noslēgta un tai nav centrālā sūkņa. Limfa, kas cirkulē limfātiskajā sistēmā, pārvietojas ļoti lēni un zem maza spiediena. Limfātiski mezgli atrodas vairākās cilvēka ķermeņa daļās un tiek dabiski kompresēti, cilvēka ķermeņa kustības laikā. Piemēram, limfātiskie mezgli, kas atrodas kaklā un padusē, tiek mehāniski stimulēti, kad tiek kustinātas rokas vai kakls. Šī ikdienā nepieciešamās un vienkāršās kustības veicina limfas virzību caur limfas vārstiem. Vairāki limfātiski mezgli ir pievienoti pie kuņģā, nierēm, aknām, aizkuņģa dziedzera, liesas, resnās, tievās zarnas un citiem svarīgiem orgāniem, kas atrodas zem diafragmas – vairāk kā 60% no visiem limfmezgliem.

Daba gaida no mums, lai mēs izmantojam diafragmu 24 stundas diennaktī, tādējādi veicinot nepārtrauktu toksīnu izvadīšanu no dzīvībai svarīgiem orgāniem. Tādēļ der atcerēties, ka krūšu elpošanas veids veicina limfas iesprūšanu limfātiskajā sistēmā un atkritumu uzkrāšanos svarīgos orgānos, kas atrodas zem diafragmas.

>