Pieredzes stāsts – Vēl tāls ceļš ejams

Pieredzes stāsts – Vēl tāls ceļš ejams

Andreja Kovaļova pieredze ar aukstumu sākās bērnībā, kad kopā ar vecākiem devās uz Vecāķu pludmali vēlā rudenī. Viņam spilgti atmiņā palikusi aina, kā tēvs peldas lielos viļņos, kamēr viņš ar mammu, silti saģērbušies, stāv krastā. “Kopš tā laika periodiski intuitīvi esmu centies izaicināt sevi ar retām peldēm ziemā. Pavērsiens bija iepazīšanās ar Māri Žundu. Devos ar viņu ziemas pastaigā pa Siguldu – pirmais šāds izaicinājums, kas deva lielu impulsu. Apmeklēju arī vienas dienas apmācību, kas pavēra jaunu apvārsni un lēnām sāku integrēt aukstumu, kā arī elpošanas vingrinājumus savā ikdienā. Padziļinoties interesei un azartam, devos uz vienas dienas lekciju Londonā, lai klātienē noklausītos Vima Hofa personīgo pieredzi un piedalītos īsā treniņā,” dalās A. Kovaļovs.

Ikdienā Kovaļovs strādā valsts pārvaldē, un rūdīšanos ir pilnībā integrējis savā dzīvē: auksta duša, rīta skriešana basām kājām, vingrošana un peldes līdz vižņiem. “Arī uz darbu dodos ar velosipēdu cauru gadu, cenšoties saglabāt nelielu apģērba kārtu,” viņš piebilst.

Dalies un Mācies Raiskumā

Aukstumu iepazinis pirms 15 gadiem

Ar Rūdīšanās skolu Andrejs iepazinies pēc paziņas ieteikuma, kurš bija novērojis viņa aukstās peldes. Vēlāk viņš iepazinies arī ar Māri Žundu un sācis piedalīties Rūdīšanās skolas veidotajās aktivitātēs.

Pirmoreiz bez īpašas sagatavošanās iegājis aukstā ūdenī – saslapinājies un devies ārā – Andrejs šo pieredzi piedzīvoja pirms 15 gadiem. Viņa pirmais nopietnais izaicinājums bija trīs stundu pastaiga Siguldā –4 grādos vienos šortos: “Ķermeņa kapacitāte tik ļoti pārsteidza, ka tas burtiski aizrāva. Nākamais solis bija 5 minūtes āliņģī ar iekšējo temperatūru 37,8, kas pārgāja nākamajā dienā u.t.t.”

Pēc nodarbības Rūdīšanās skolā, Andrejam radās sajūta, ka aukstums nav absolūts un to ir vērts izzināt, lai atklātu sava ķermeņa un prāta spēju robežas, saglabājot cieņu pret šo dabas stihiju.

Atklāj ķermeņa un prāta spējas

Pirmoreiz iepazīstoties ar elpošanas tehniku, Andrejs to sākumā īsti nenovērtēja, izņemot pārsteigumu par spēju iztikt bez skābekļa gandrīz divas minūtes pēc izelpas: “Lielākās atziņas un jaunas sajūtas nāca arvien biežāk, praktizējot Wima Hofa elpošanu.”

Kā lielākos motivatorus viņš min labsajūtu, azartu, empīriskos pierādījumus par pozitīvo ietekmi uz ķermeni, kā arī vēlmi izzināt jaunatklāto apvārsni. Rūdīšanās skolā apgūtās metodes Andrejam ļāvušas uzzināt un atklāt daudz jauna – galvenokārt ķermeņa un prāta spējas. Viņš novēl arī citiem atrast savu ceļu uz sevis iepazīšanu.

Sasniegumi un mērķi sportā

Caur rūdīšanās kompleksu un iekšējo motivāciju esmu uzlabojis savus sportiskos sasniegumus – veicis triatlona ½ IronMan distanci. Tas man iedvesmojis piedalīties sacensībās, kur peldēju bez hidrotērpa arī 14 grādu temperatūrā 1km posmu,” ar lepnumu stāsta Andrejs. Viņš uzsver, ka ķermeņa izziņas procesā pārliecinājies par kairinātāju kā kafijas vai alkohola ierobežošanas nozīmi, tos lietojot ļoti reti.

Lielisks piemērs bērniem

Vērtīgākais, ko Andrejs ieguvis pateicoties Rūdīšanās skolai, ir veselība un labsajūta: “Tagad es spēju kļūt par piemēru bērniem, kurus iedvesmoju. Izpratni par aukstuma ietekmi uz ķermeni mācu arī bērniem, kā rezultātā viņi vairs neslimo. Esmu sācis daudz vairāk domāt par savu ķermeni no dažādiem aspektiem – atjaunošanās un atpūta, veselīga pārtika, vieglu iekaisumu pārvarēšana, ķermeņa un prāta izzināšana.”

Viņa ikdiena ir būtiski mainījusies – fiziskās nodarbes kā vingrošana, skriešana, velo, peldēšana un pastaigas kļuvušas par neatņemamu sastāvdaļu. Andrejs apzināti veic elpošanas vingrinājumus, māca tos saviem bērniem un dalās ar apkārtējiem. “Esmu daudz labāk iepazinis savu ķermeni un spēju reaģēt uz tā dotajiem signāliem – atpūtas nepieciešamību, slimības agrīnajām pazīmēm. Man tas ir bijis kā zemapziņā kaldināts ceļš, uz kuru durvis atradu caur Rūdīšanās skolu un Māra personību!”

Andreja paradumu maiņai apkārtējie pierod lēni, tomēr vairāki cilvēki jau seko viņa piemēram, un viņš ir ieguvis arī vairāku cilvēku uzticību, ar kuriem kopīgi rūdās: “Pats galvenais, ko esmu sapratis – man vēl tāls ceļš ejams un ka viss, ko daru, ir tikai tas, kas daudzām ģimenēm palīdzētu kļūt veselīgām, stiprām un laimīgām!”

Atgriezties blogā